Aizvietot vai labot? Attieksme pret lietām parāda attieksmi arī pret cilvēkiem

Ja agrāk saplīsušu lietu labošana bija gan ekonomisku iemeslu, gan vispārpieņemtu vērtību noteikta norma, tad mūsdienās, it īpaši attīstītajās valstīs, izplatītāka ir ātra nomaiņa. Kāpēc izmest un aizvietot ir kļuvis svarīgāk nekā salabot, un vai tas kaut ko liecina ne tikai par mūsu patēriņa paradumiem, bet arī par attiecību veidošanu? Es saskatu spēcīgas paralēles: labošanas kultūra nozīmē dziļāku saikni – gan ar lietām, gan ar cilvēkiem, bet aizvietošana – gluži pretējo.

Kāpēc izvēlamies aizvietot, nevis salabot?

“Izmest un aizvietot” mentalitāte ir saistīta ar ātru dzīves tempu – cilvēki nevēlas ieguldīt laiku labošanā un dod priekšroku ātri pieejamām alternatīvām, jo laika vienmēr ir par maz. Daudz stundu “apēd” izklaide, piemēram, mobilo ierīču lietošana. Turklāt jaunas lietas tiek asociētas ar statusu, baudu un dopamīna pieplūdumu. Sabiedrības spiediens un materiālisma jeb patērētāju kultūra veicina vēlmi pēc jaunā, arī sociālie mediji pastiprina vēlmi pēc “perfekta” tēla, kas bieži mudina atteikties no vecā, nevis to uzlabot. Sociālie mediji vai mudž no reklāmām, kas mudina pirkt jaunas preces.

Attieksme pret lietām var būt indikators arī par attieksmi attiecībās – vai cilvēks ir tendēts uz pacietību un labošanas pieeju vai ātri izmet to, kas “nestrādā”. Tas galvenokārt atkarīgs no konkrētā cilvēka dzīves pieredzes un uzvedības modeļiem, ko viņš apguvis no saviem ģimenes locekļiem. Iepazīšanās aplikāciju popularitāte rada ilūziju par bezgalīgu skaitu izvēles iespēju romantisko attiecību veidošanā. Dažos pētījumos secināts, ka tie, kuriem ir vairāk opciju partneru izvēlē, drīzāk būs tendēti attiecības izbeigt. Līdzīgi notiek ar lietām – jo vairāk jaunu lietu cilvēks var iegādāties, jo vieglāka roka, atbrīvojoties no vecajām.

Ilgtspējas kustība tomēr pamazām atdzīvina labošanas kultūru, piemēram, sociālajos tīklos redzam arvien vairāk cilvēku, kuriem patīk atjaunot mēbeles. Labošana prasa prasmes, kuru daudziem trūkst, un to apgūšana arī nav prioritāte, tāpēc ir prieks redzēt īstenojamies tādas iniciatīvas kā “Eco Baltia vide” atklātais “LAB! ^veikals”, kur ikviens var dot iespēju profesionālu meistaru salabotām lietām ienākt savā ikdienā.

Vai tieksme izmest un nelabot liecina, ka esam vājāki par iepriekšējo paaudzi?

Es teiktu – neesam ne vājāki, ne stiprāki, bet gan citādi domājoši. Prioritātes ir mainījušās – ērtība un pieejamība bieži dominē pār pacietību un resursu taupīšanu. Mūsdienu cilvēki ir orientēti uz labklājību, nevis izdzīvošanu, tāpēc biežāk novērtē savu laiku un emocionālo enerģiju. Tas nozīmē, ka brīvo laiku gribam pavadīt, atpūšoties no darba, nevis atkal strādājot jeb labojot vai pelnot, lai varētu to apmaksāt. Mēs maksājam par jebko vai nu ar savu laiku, ja lietas labojam paši, vai ar naudu, ja labošanu uzticam kādam citam.

Tad rodas jautājums – cik vērtīgs ir mūsu laiks? Cik maksā mūsu stunda? Ja pērku kaut ko jaunu, cik stundu jāpavada darbā, lai to nopelnītu, un vai tas ir tā vērts? Ja laboju – cik stundu mana laika tas ietaupa? Un vai darbā pa šo laiku nopelnu vairāk? Piemēram, ja stundā nopelnu 10 eiro, bet remonts aizņem piecas stundas, tas man patiesībā nozīmē 50 eiro. Ja jauna prece maksā 30 eiro, labot nebūs izdevīgi. Toties, ja zinu, ka labot ir ekonomiski neizdevīgi, bet man patīk iemācīties jaunas prasmes un es gūstu prieku no labošanas, tad gan labošana būs vēlama.

Kā tomēr veicināt interesi par labošanas kultūru?

Labošanas kultūra nozīmē dziļāku saikni – gan ar lietām, gan ar cilvēkiem. Tā māca izturību, pacietību un vērtības, kas balstītas nevis uz ātru nomaiņu, bet uz ilgstošu ieguldījumu. Taču, kamēr vien nopirkt kaut ko jaunu būs lētāk nekā salabot, iespēja, ka cilvēku uzvedība mainīsies, ir visai niecīga. Labošana var prasīt vairāk finanšu un laika, nekā jaunas preces ražošana vai iegāde. Un, tā kā cilvēka smadzenes vienmēr meklēs veidu, kā ietaupīt enerģiju, visvienkāršākais risinājums – jaunas preces iegāde – vairumā gadījumu gūs virsroku.

Lai līdzsvarotu vēlmi pēc progresa ar vērtībām, kas saistītas ar saglabāšanu un ilgtspēju, būtu jāmaina vērtību sistēma, piemēram, stiprinot zināšanas par ilgtspēju un veicinot emocionālo noturību, kas palīdz atrast šo vidusceļu. Lietas ir jāgrib labot, citādi mājās daudz salūzušu priekšmetu “gaida rindā” uz labošanu un rada vizuālu troksni, kas cilvēkam raisa diskomfortu, pastiprinot trauksmi.  Domāju, būtu svarīgi arī pievērst uzmanību tādam aspektam kā price per use jeb cena par katru lietošanas reizi, apzinoties, ka nopirkt kaut ko lētu, kas kalpos gadu, ir dārgāk nekā iegādāties dārgāku, bet kvalitatīvāku preci, kas kalpos piecus gadus.

Ne mazāk svarīgi ir emocionālie ieguvumi, ja izvēlamies lietas salabot: gandarījums, saikne ar priekšmetu vai attiecībām, spēja attīstīt pacietību un radošumu. Ilgtermiņa kultūru palīdzētu veicināt arī tādu preču ražošana, kas ir kvalitatīvākas, kalpo ilgtermiņā un noveco skaisti.

Madara Pumpure, psihoterapeite.