aizvērt
open menu
Par mums
Jaunumi
Blogs
Pakalpojumi
Klientiem
Karjera
Kontakti
facebook
Kā noturēt mājsaimniecību atkritumu šķirošanas uzrāvienu?

Kā noturēt mājsaimniecību atkritumu šķirošanas uzrāvienu?

26/04/2019

Vidēji gandrīz 150 kg liels stikla atkritumu uzkrājums vienai mājsaimniecībai – tā ir realitāte daudzos Latvijas novados. To parādīja mūsu pilotprojekts Pļaviņu novadā, kur stiklu vācām no privātmāju iedzīvotājiem viņu dzīvesvietās.

Iespējams, stikla šķirošanas infrastruktūra ir svarīgāka nekā jebkuram citam atkritumu veidam – ja stikls nav nošķirots no sadzīves atkritumiem jau pirms nonākšanas poligonā, uz automatizētajām līnijām to sašķirot jau ir daudz grūtāk un rezultātā otrreizējā pārstrādē tas nenonāk. Taču Eiropas Savienības normas paredz, ka jau līdz nākamajam gadam otrreizējā pārstrādē jānonāk 68 % Latvijā novietotā stikla. Vai mēs to varam?

Kad pātaga ir burkāns

Patlaban sabiedrībā vērojama aizvien pieaugoša interese par atkritumu šķirošanu. Jāatzīst, ka lieliski darbojas “pātagas un burkāna” princips, taču paradoksālā kārtā šajā gadījumā pātaga tas pats burkāns vien ir: kopš krietni  auguši sadzīves atkritumu apsaimniekošanas tarifi, ļoti jūtams šķirošanas uzrāviens mājsaimniecībās. Šķirojot ietaupītā nauda ir gana gards burkāns, kas nāk komplektā ar labi padarīta darba sajūtu un pamatotu iemeslu uzsist sev uz pleca.

Ir cilvēki, kuriem zaļā domāšana ir pašsaprotama un papildu motivācija nav vajadzīga. Tad ir tie, kas pavelkas līdzi, jo “tā dara kaimiņš, un kāpēc tad es nē”. Tādas akcijas kā “Stikla šķiratlons” visvairāk patīk tieši šai sabiedrības daļai un palīdz zaļi domājošajiem iekustināt kūtrākos kaimiņus. Varbūt cilvēkam radi un draugi čakli šķiro, bet pašam vienmēr ir atruna, ka nav jau konteinera un līdz tuvākajam tālu jābrauc. Protams, ir dažādas interpretācijas par to, kas ir “tuvu vai tālu” līdz konteineram – ja tuvākais šķirošanas konteiners ir vairāk nekā puskilometra, kilometra attālumā no dzīvesvietas, iespēja, ka cilvēks sakrās pudeles maisiņā un tad kaut kur vedīs, krietni samazinās. Toties, ja konteiners pats piebrauc klāt, izrādās, ka zaļā domāšana nemaz nav tik sarežģīta, un cilvēks arī pēc tam patstāvīgi meklēs iespējas šķirot atkritumus, jo domāšana jau ir izmainījusies. Visgrūtāk ir ar tiem, kurus motivē tikai pātagas vai burkāna princips, taču arī šeit jāņem vērā nepietiekamas infrastruktūras faktors.

Tieši tāpēc mēs domājam par dažādiem risinājumiem atkritumu šķirošanai un aktīvi izvietojam arī konteinerus. Piemēram, kopā ar AS “Latvijas Zaļais punkts” gada laikā pašvaldībām esam nodrošinājuši 1000 jaunus konteinerus stikla šķirošanai. Un tas nebūt nav slieksnis, pie kura apstāsimies.

Sadarbībā ar pašvaldībām SIA “Eco Baltia vide” uzstādījusi 1000 jaunus konteinerus stikla šķirošanai

Protams, ir arī tādi, kuri apelē pie tā, ka vienīgais iemesls, lai viņi šķirotu savus atkritumus, ir burkāns pāris eiro centu izteiksmē pudeļu depozīta sistēmā. Taču nevienā mums zināmā depozīta sistēmā netiek maksāts par, piemēram, stikla burku nodošanu. Skatoties uz visu iepakojuma apjomu, depozīta sistēma tās klasiskajās izpausmēs nekādā veidā nespēs risināt arī citu materiālu šķirošanas iespējas: piemēram, piena un sulas, šampūnu pudeles un vēl virkne citu atkritumu paliks atkritējos. Turklāt jāņem arī vērā, ka par saplīsušu pudeli neviens nemaksās. Šķirošanas konteineri būs nepieciešami jebkurā gadījumā, un iedzīvotājiem būs jārod motivācija tos izmantot.

Kāpēc stikls?

Kad runājam ar pašvaldībām un iedzīvotājiem par nepieciešamajiem stikla šķirošanas risinājumiem, bieži dzirdam jautājumu – kāpēc tieši stikls? Pirmkārt, stikla pudeles un burkas ir “smagi” atkritumi un, nonākot poligonā, tie nesadalās. Turklāt saplīsusi stikla tara ir bīstama gan cilvēkiem, gan dzīvniekiem aso lausku dēļ. Iztēlojieties asu, abrazīvu materiālu mīkstās sūnās vai zālē, kur grasāties likt basu pēdu, turklāt ar lupas efektu – ja zem stikla lauskas saules staros nonāks sakaltusi lapa vai sausa zāle, tas var izraisīt aizdegšanos. Tāpēc, mūsuprāt, stikla atkritumu specifikas dēļ tieši stikla šķirošanas infrastruktūrai būtu jāattīstās visplašāk.

Pēdējā laikā Latvijā parādās aizvien vairāk speciālo šķirošanas laukumu, taču tie  nav paredzēti mazajam iepakojumam, ko var iemest konteinerā – tādam jābūt dzīvesvietas tuvumā. Šķirošanas laukumi ir domāti lielajiem atkritumiem – mēbelēm, elektronikai, mašīnu stikliem, riepām, logu stikliem. Taču tai ir jābūt vienotai sistēmai, jo vieni paši šķirošanas laukumi neko neatrisinās. Un te atkal jārunā par konteineru pieejamību.

Latvijā ir spēkā vispārējie nosacījumi, ka uz 500 iedzīvotājiem jābūt vismaz vienam atkritumu šķirošanas konteineru komplektam. Rīgā tas nozīmē savu konteineru gandrīz pie katras mikrorajonu daudzstāvu mājas, kamēr Neretas vai Auces novadā tie būs seši līdz desmit šķirošanas konteineri uz visu novadu.

Tādējādi iedzīvotāju blīvuma ziņā mazāk apdzīvotās teritorijās, pieturoties pie minimālajām prasībām, šķirošanas infrastruktūra būtu teju nesasniedzama ar vienu šķirošanas konteineru uz 100 km2. Tāpēc spēkā esošais regulējums der lielajām pilsētām, bet lauku teritorijās problēma būtu jārisina citādi, par kritēriju nosakot, piemēram, attālumu no viena konteinera līdz citam, nevis iedzīvotāju skaitu. Te ir liela nozīme arī pašvaldību iniciatīvai – ir pašvaldības, kuru iepirkumos šķirošanas konteineri paredzēti pie katras privātmājas, un ir tādas, kur iepirkums vispār vēl nav bijis.

Tirgū nepieciešamas reformas

Kā šajā visā jūtas atkritumu apsaimniekotāji? Viss iepakojums ir globāls tirgus. Daļu atkritumu varam pārstrādāt Latvijas rūpnīcās, piemēram, polimēru pārstrādē specializējas AS “PET Baltija” un “Nordic Plast”, daļu – arī stiklu – eksportējam. Domāju, ka, gudri saimniekojot, Eiropas noteiktās normas noteiktajos termiņos esam gatavi izpildīt, taču mums ir vajadzīgas reformas.

Pirmkārt, regulējums novados un lauku teritorijās. Tuvākajā laikā jānoslēdzas arī Rīgas atkritumu apsaimniekošanas iepirkumam – tā ir gandrīz puse Latvijas nozares, un šobrīd šķirošanas iespējas Rīgā ir ļoti vājas. Vairāk nekā puse no visiem Rīgā pieejamajiem šķirošanas konteineriem ir mūsu, bet ar to ir par maz, lai panāktu jūtamu efektu.

Otrkārt, jāparedz līdzekļi pietiekami daudzu konteineru uzstādīšanai – visbēdīgākā situācija ir tur, kur cilvēki gribētu labāk attīstītu infrastruktūru, bet tirgū nav pietiekamu resursu, lai to atļautos. Tas daļēji saistīts ar joprojām ievērojamu mazo pašvaldības uzņēmumu īpatsvaru atkritumu apsaimniekošanā, kuri pat pie salīdzinoši augstākiem atkritumu apsaimniekošanas tarifiem nespēj nodrošināt nepieciešamās investīcijas, lai attīstītu šķirošanas infrastruktūru vajadzīgajā apjomā un kvalitātē.

Treškārt, ir jāstiprina melnā tirgus kontrole, ko mēs, uzņēmēji, paši nevaram īstenot. Melnais tirgus, kas nosmeļ putukrējumu, liekot pārējiem domāt, kā savilkt galus, ir iespējams, ja kāds strādā, piemēram, tikai ar juridiskajiem klientiem. Protams, savākt tīru plēvi no rūpnīcas vai strādāt tikai uz vienu atkritumu veidu ir daudz vienkāršāk, nekā nodrošināt dažādu atkritumu šķirošanu mājsaimniecībām. Ja visiem būtu vienādi noteikumi, tas uzlabotu nozares kopējo ekosistēmu.

Autors: SIA “Eco Baltia vide” direktors Jānis Aizbalts

Lietojot ecobaltiavide.lv vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai saskaņā ar mūsu Privātuma politiku.
Piekrītu