Kāpēc ilgtspējīgai modei ir vieta elektropreču veikalā

Skaistums iespraucas visur: “Eco Baltia vide” jaunatvērtajā veikalā “LAB! ^veikals” līdzās saremontētiem fēniem un urbjiem ir nopērkami arī apģērbi un dizaina priekšmeti no pārstrādātiem materiāliem, tai skaitā zīmola “Pārtapis” tērpi. Manuprāt, mode remontētu elektropreču veikalā ir pilnīgi pašsaprotama un dabiska sortimenta sastāvdaļa, ja visi veikalā pārstāvētie zīmoli ir uz viena viļņa un vēstī par vienotu ideju.

Kāpēc radīt no vecā, ja ir tik daudz jaunā?

“Pārtapis” stāsts sākās pirms gadiem septiņiem, kad ģimenē bijām aizrāvušies ar bezatkritumu dzīvesveidu. Kopā ar domubiedriem izveidojām biedrību “Radi” manā dzimtajā Jaunjelgavā, kur piecus gadus organizējām dzīvīgo un košo Radu tirgu – ļoti iecienītu vietu gan vietējiem, gan tirgotājiem no visas Latvijas. Diemžēl konkrēti šo iniciatīvu apturēja Covid-19, taču paralēli tirgum bijām nolēmuši rīkot radošas darbnīcas, kurās varētu veidot kaut ko jaunu no tā, kas parasti nonāk miskastē. Uzrakstīju Eiropas projektu ar mērķi gada laikā apmācīt 500 cilvēku. Otrreiz es neko tādu vairs neuzņemtos briesmīgās birokrātijas dēļ, bet toreiz finansējumu dabūjām un radošās darbnīcas notika. Viens no tematiem bija veltīts tekstila pārstrādei: īpašās modes meistarklasēs novalkātus un apnikušus apģērbus pārradījām jaunās lietās.

Man ir drēbnieces izglītība, kaut arī iepriekš savā arodā nebiju strādājusi. Vakaros pēc meistarklasēm paliku darbnīcā un, atsvaidzinot prasmes, šuvu visu, kas gadījās pa rokai. Šuvu no aizkariem un gultas pārklājiem; vērtīgs atklājums izrādījās kāda telpā tajā pašā ēkā, kurā atradās milzīgi lietotu apģērbu krājumi, kas īpašniekam vairs nebija vajadzīgi. Projekts noslēdzās, bet ideju un resursu netrūka, tāpēc turpināju šūt. Tērpi krājās, līdz draudzene ieteica pamēģināt kaut ko pārdot. Ne uz ko daudz necerot, pieteicos dalībai Sēlijas gadatirgū Rīgā, bet biju pārsteigta, cik ļoti cilvēkiem patīk būt individuāliem un ģērbties citādi. Tā radās mans zīmols, kuram uzreiz bija arī nosaukums – “Pārtapis”, kas jau labu laiku rosījās manā prātā, bet kam iepriekš nebiju atradusi pielietojumu.

Savā darbā es mēģinu savienot nesavienojamo – krāsu gammā, rakstu izvēlē, faktūrās un tematikā. Ja klasiskie noteikumi saka – vairāk par divām dažādām apdrukām vienā apģērba gabalā nevar būt, es salieku pat piecas; manos apģērbos kamuflāža draudzējas ar tillu un rozēm. Es nešuju ar piegrieztnēm, savus projektus īstenoju ar fantāziju un šķērēm. Man vienmēr ir svarīgs radošums, kam bija sevišķi liela nozīme Covid-19 laikā. Gandrīz katrai dāmai ir savs “ja notievēšu” un “žēl atdot” plaukts. Pandēmijas laikā aicināju sūtīt man drēbes, kuras cilvēki vairs nevalkā, lai es varētu radīt no tām jaunu tērpu un nosūtīt atpakaļ. Klienti nezināja, ko saņems, un tas bija ļoti iedvesmojoši. Man ārkārtīgi patika šī sinerģija – radīt otram cilvēkam brīnumu. Šobrīd gan darbu ar klientiem esmu pārtraukusi, jo vairāk pievēršos tiešajai tirdzniecībai interneta veikalā, bet apsveru iespēju atgriezties pie klientu apģērbu pārradīšanas.

Ilgtspējīga mode – vajadzīga, bet ejams garš ceļš

Strādājot tikai darbnīcā, var pazaudēt emocionālo dzinuli, tāpēc ir vērtīgi braukt uz dizaina tirgiem un satikt savus klientus aci pret aci. Visa tirdzniecība nebūt nav pārcēlusies uz internetu, cilvēkiem joprojām ir svarīgi pataustīt, uzlaikot. Es vienmēr brīdinu, ka mani tērpi ir pārstrādāti, kaut arī izskatās kā jauni. Un man bieži atbild – es tieši gribu pārstrādātu. Tāpēc ar pārliecību apgalvoju, ka ilgtspējīga mode ir vajadzīga, tā noteikti ir nākotnes joma, kaut arī sasniegt pircējus nav viegli.

Kopumā var novērot, ka konkurence ilgtspējīgas modes jomā aug, kaut arī tas ir smags, pacietību prasošs, putekļains darbs, ārdot jau gatavus izstrādājumus un cenšoties tajos ieraudzīt kaut kā jauna aprises. Tas nav gluži tas pats, kas uzlikt piegrieztni uz neskarta auduma gabala. Un tomēr es esmu izvēlējusies ilgtspējīgu dzīvesveidu un uzņēmējdarbību, jo, manuprāt, apkārt ir pārāk daudz lieka, kurā mēs ieguldām pārāk daudz. Kāpēc gan pirkt jaunas, nekvalitatīvas lietas, kas nekalpos ilgi, ja var izvēlēties krietni senākas, ilgtspējīgā modē pārvērstas vērtības, kas jau izturējušas laika pārbaudi?

Redzu, ka arī jaunie mākslinieki un dizaina studenti labprāt iekļauj savās kolekcijās pārstrādātus apģērbus. Galvenais, lai radošajā procesā nezustu kvalitāte, kas, manuprāt, ir galvenā pārstrādātas modes problēma un kuru var novērot pat pasaulslavenu dizaineru praksē. Lietotie apģērbi ir lielisks iedvesmas avots, bet arī pārstrādātam apģērbam ir jābūt tikpat rūpīgi nostrādātam un pievilcīgam kā jaunam. Daudziem latviešu dizaineriem un drēbniekiem ir raksturīgi savu darbu paveikt kārtīgi, tāpēc mums ir labs potenciāls piedāvāt pārējai pasaulei ne vien kaut ko skaistu un neparastu, bet arī ļoti kvalitatīvu. Svarīgi būtu to novērtēt arī pašu mājās.

Tādas iniciatīvas kā “Eco Baltia vide” “LAB! ^veikals” ir ļoti vērtīga platforma tādiem uzņēmējiem kā es – savas idejas entuziastiem, kuri no pārstrādātiem materiāliem rada kaut ko jaunu. Mums pašiem nebūtu pa spēkam izveidot šādu vidi, kur klātienē pastāvīgi tirgot savus izstrādājumus, bet “Eco Baltia vide” ir daudz lielāks spēlētājs, kurš atgādina visai sabiedrībai, ka pārstrādāt var ne tikai elektrotehniku un ka otro iespēju ir pelnījuši arī citi materiāli. Man šķiet, ka vispār ilgtspējīgu domāšanu, zaļu dzīvesveidu un otrreizēju lietu apriti var veicināt tikai ar dziļi personīgiem piemēriem. Ilgtspēja tiek piekabināta jebkam, bet ko mēs saprotam ar šo vārdu? Ziņas par ilgtspēju šķiet tik nobružātas, ka cilvēki vairs nedzird un neuztver pašu svarīgāko – viss sākas ar katru pašu. Mums, uzņēmējiem, ir svarīgi atrast veidu, kā tikt sadzirdētiem, uzrunāt personīgi, mudinot ikvienu domāt tieši par savu skapi, par savu miskasti. Un kas gan runā vēl labskanīgāk par vērtīgām un skaistām lietām ar vēsturi!

Kristīne Kalēja, Zīmola “Pārtapis” izveidotāja un vadītāja