Latvijā pagaidām trūkst izpratnes par būvgružiem kā resursu

Latvijā pamazām arvien plašāk tiek attīstīti būvniecības atkritumu šķirošanas un pārstrādes laukumi. To dara arī “Eco Baltia vide”. Pēdējos gados būvgružu šķirošanas un pārstrādes iekārtās un laukumos nozare investējusi jau vairāk nekā 10 miljoni eiro. Taču bieži atduramies pret to, ka nav, kur likt pārstrādāto materiālu. Parasti ir iespējams sašķirot un pārstrādāt 50–90% būvniecības atkritumu konteinera satura. Taču, ja noieta nav, otro dzīvi konteinerā varēs atrast tikai 25% materiāla, pārējo nāksies noglabāt poligonā, kaut arī tam būtu pielietojums, ja vien būtu pieprasījums.

 Vispirms mazs atgādinājums, ko saprotam ar būvniecības atkritumiem. Tas nav tikai rīģipsis, siltinājuma materiāli un citas lietas, kas paliek pāri pēc ēkas būvniecības un nekam citam nav izmantojamas. Katrs jauns būvprojekts sākas ar zemes darbiem, kuru rezultātā tiek izraktas smiltis, zāle, melnzeme, un būtu tikai loģiski, ja tas viss netiktu izmests poligonā, aprakts, aizmirsts un nākamajā projektā rakts no jauna, bet gan atsijāts, iztīrīts šķirošanas līnijās un atgriezts dārza un parku ierīkošanā un apzaļumošanā, teritoriju un grants ceļu izlīdzināšanā, gājēju celiņu iekārtošanā u. tml. Protams, arī reālas būvniecības atkritumus – akmeņus, ķieģeļus utt. – var atsijāt, sadrupināt un likt lietā otrreiz. Šķiroti tiek ne tikai būvgruži, bet arī līdz ar tiem izmestais būvmateriālu iepakojums, metāla un koka detaļas – to visu var izmantot atkārtoti. Lielisks ieguvums aprites ekonomikai, atkritumu samazināšanai dabā un videi draudzīgai saimniekošanai – ne mēs ņemam liekus resursus no zemes dzīlēm, ne lieku reizi lietojam tehniku šo resursu iegūšanai.

Piemēram, manā dzīvesvietā ir grants ceļš. Reizi gadā kopā ar kamiņiem pasūtām sijātus būvgružus un to izlīdzinām. Aplēses rāda – ja Latvija visos ceļabūves objektos izmantotu otrreizējos materiālus, ar pašreizējiem pārstrādes apjomiem varētu aizvietot aptuveni 10–20% no kopējā būvmateriālu apjoma. Arī pilsētvides uzturēšanā būtu iespējams aizvietot līdz pat trešdaļai materiāla.

Kāpēc tad mēs to nedarām? Ja privātpersonām tas ir vienkāršs risinājums, pašvaldībām un valsts iestādēm tas nāk diezgan smagi nepārdomātā regulējuma dēļ. Būtisks izaicinājums ir sertifikācija un normatīvie akti, kas Latvijā mēdz būt apgrūtinoši: ja tajos nav paredzēta pārstrādātu šķembu izmantošana, tad tās lietot nedrīkst, lai cik zaļi domājošs būtu projekta īstenotājs. Pamatīgs šķērslis ir arī Zaļā iepirkuma noteikumu otrais pielikums. Pirmais pielikums paredz lietas, kas zaļajā iepirkumā jāiekļauj obligāti, bet otrais – to, kam ir rekomendējošs raksturs, un diemžēl šajā kategorijā iekrīt būvatkritumu otrreizēja izmantošana ceļu būvē, pilsētvides labiekārtošanā utt. Savukārt cilvēka dabā ir iet vieglāko ceļu – ja kaut kas nav noteikts par pienākumu, ērtāk, ātrāk un vienkāršāk ir to nedarīt.

Labā ziņa ir tā, ka viss ir mūsu pašu rokās, vajadzīga tikai labā griba lietas mainīt un pilnveidot. Ja zaļā iepirkuma otrā pielikuma saturu pārceltu uz pirmo pielikumu, vismaz valsts iestādēm un pašvaldībām nāktos pārstrādātos būvniecības atkritumus iekļaut savos būvprojektos, rādot labu piemēru arī privātajam sektoram. Labs piemērs ir Sigulda, kas šogad savu dārzu un parku izlīdzināšanai un apzaļumošanai izmanto materiālu no sagatavota komposta. Diemžēl siguldieši uz pārējās valsts fona ir diezgan vientuļi šajos centienos.

Tāpat izmaiņas noderētu arī būvnormatīvos, atvieglojot materiālu sertifikāciju, kas šobrīd aizņem no sešiem mēnešiem līdz pat gadam un izmaksā visai dārgi, bet būvnieks tikmēr vienā mierā visu vajadzīgo izrok karjerā un lieliski iztiek bez pārstrādātajiem materiāliem.

Diemžēl būvniecības atkritumu bizness Latvijā joprojām ir tumši pelēka zona. Ja būvgružu savācējs darbojas pelēkajā zonā, nav nekādu cerību, ka kāds materiāls tiks atgūts, un jāpriecājas, ja tas tiek noglabāts poligonā, nevis izmests mežā. It kā šie jautājumi mūsu valstī juridiski ir sakārtoti, bet praktiski tās ir divas dažādas sistēmas: vienā reģistrē būvobjektu, otrā – uzņēmumus, kas veiks būvatkritumu izvešanu, bet neviens nepārbauda, vai tas, kurš atbraucis pēc konteinera, ir tas pats, kas ierakstīts būvatļaujā.

Ja zaļākas vides un labākas dzīves veidošanai ir jāievieš jauni risinājumi, tas ir milzīgs darbs, kas prasa infrastruktūras izveidi, likumdošanas sakārtošanu, sabiedrības izglītošanu utt. Bet, ja viss gudrai saimniekošanai nepieciešamais jau ir pieejams un vienīgais šķērslis ir nepārdomāts regulējums, būtu skumji to nelabot un turpināt izmest atkritumos vērtīgus resursus.

Jānis Aizbalts, SIA “Eco Baltia vide” valdes priekšsēdētājs.