Nepārstrādājamas plastmasas sadārdzinājums – solis uz tīrāku vidi

Izmaiņas Dabas resursu nodokļa likumā, kas stāsies spēkā no 1. jūlija, ievieš jaunu plastmasas iepakojuma nodokļa sistēmu ar mērķi veicināt pārstrādājama iepakojuma izmantošanu ražošanā un tirdzniecībā: par katru pārstrādei derīgu, taču nepārstrādātu plastmasas iepakojuma kilogramu tiks piemērots nodoklis 0,80 eiro apmērā, bet par vienu kilogramu plastmasas iepakojuma, kura materiāla īpašības neļauj to pārstrādāt, – 1,25 eiro. Ekonomiskais spiediens, ko radīs jaunais nodoklis, var būt motivējošs faktors ražotājiem un tirgotājiem izvēlēties ilgtspējīgākus iepakojuma risinājumus, cerot, ka plastmasas iepakojuma cenu kāpums mudinās patērētājus izvēlēties videi draudzīgāk iepakotus produktus.

Ja līdz šim zaļākus ražotāju un tirgotāju paradumus esam centušies veicināt galvenokārt ar “burkānu” jeb ideju par to, ka ilgtspējīga saimniekošana ļauj prognozēt patīkamāku rītdienu nākamajām paaudzēm un pašiem ilgtermiņā izmaksā lētāk, izskatās, ka esam nonākuši arī līdz pātagai. Pēc Valsts vides dienesta datiem Latvijas tirgū ik gadu tiek laisti vairāk nekā 47 000 tonnu plastmasas iepakojuma, bet tikai 24 000 tonnas tiek savāktas un novirzītas pārstrādei. Kā liecina Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes sadarbībā ar “Latvijas Zaļo punktu” pavasarī veiktā pētījuma dati, analizējot vairāk nekā  3000 dažādu iepakojuma  vienību, Latvijas veikalu plauktos 13% pieejamā iepakojuma pārstrāde ir sarežģīta vai nav iespējama, savukārt uz 22% iepakojumu to materiāla veids vispār nav norādīts, kas samazina iespējas plastmasas iepakojumam nonākt pārstrādē. Faktiski trešajai daļai plastmasas iepakojuma būs piemērojams jaunais nodoklis, kas būtiski varētu veicināt pārstrādājamas plastmasas iepakojuma īpatsvara palielināšanos pret nepārstrādājamu.

Ko tas nozīmē galalietotājam? Patīkamas pārmaiņas, jo, visdrīzāk, lielākajai daļai sabiedrības nopērkot produktu vai preci būtu svarīgi, lai tas ir iepakots ilgtspējīgā, pārstrādājamā iepakojumā un, nonākot pareizajā konteinerā, varētu dzīvot otro dzīvi. Konteineros nonāks arvien vairāk materiāla, kuru fizikālās īpašības un ķīmiskais sastāvs ļaus nodrošināt otrreizējo pārstrādi, turklāt jaunais nodoklis no 1. jūlija ienesīs gan vairāk naudas, ko investēt pārstrādes iekārtās, kuras spēj tikt galā arī ar nepārstrādājamu materiālu, gan lielāku motivāciju uzstādīt modernākas iekārtas, kas vairāk automatizētu sadzīves atkritumu šķirošanu, lai līdz pēdējam maisiņam atgūtu to, ko kāds ir paslinkojis sašķirot. Protams, vienmēr atradīsies vienaldzīgie, kuri nešķiro neko, taču konteineros tik un tā nonāks arvien vairāk pārstrādājama materiāla, jo daudzi ražotāji meklēs pārstrādājamus risinājumus savas preces iepakošanai.

Tiesa, vienmēr būs apmēram 10% iepakojuma, it īpaši pārtikas segmentā, kam nav iespējams atrast tehnoloģiski labāku risinājumu un ko nevarēs aizstāt ar citu, jo tas būtiski saīsinātu produkta derīguma termiņu vai nesamērīgi palielinātu tā cenu. Tomēr aplēses liecina, ka apmēram puse no atlikušajiem 20–25% nepārstrādāto materiālu gada, pusotra laikā pēc jaunā likuma stāšanās spēkā varētu būt vēsture, jo ražotāji un tirgotāji izvēlēsies arvien ilgtspējīgākus risinājumus.

Droši vien atradīsies arī neapmierinātie, tomēr visi tirgus dalībnieki par plānotajām izmaiņām Dabas resursu nodokļa likumā zināja vismaz divus gadus iepriekš, un laika sagatavoties bija gana daudz. Ja kādam šķita, ka viņu tas neskars, ir pēdējais laiks sarosīties, jo pāreja uz pārstrādātiem materiāliem prasa laiku un investīcijas. Uzticamākais palīgs ir ražotāju atbildības sistēmas, kuru speciālisti ieteiks, ar ko sākt, kādas pārbaudes veikt un kur to izdarīt, un pēc padoma var vērsties arī pie pārstrādātājiem. Tiesa, grozījumi Ministru kabineta noteikumos Nr. 480 “Noteikumi par atbrīvojuma piemērošanu no dabas resursu nodokļa samaksas par iepakojumu un vienreiz lietojamiem galda traukiem un piederumiem” vēl ir beigu saskaņošanas procesā un pieņemti varētu būt tuvākā mēneša laikā.

Ja vērtējam sevi uz pārējo Baltijas valstu fona, mums veicas diezgan labi, tomēr Latvija jau divus gadus maksā Eiropas Komisijai ikgadējo uzrēķinu apmēram 15 miljonu eiro apmērā par nepārstrādātās plastmasas apjomu valstī. Tas nozīmē, ka katrs nodokļu maksātājs maksā apmēram 7–10 eiro gadā neatkarīgi no tā, cik daudz plastmasas pats lieto un cik rūpīgi to šķiro. Jāņem vērā, ka jauno nodokli nosaka Eiropas Savienības regula un ja līdz šim uzrēķinu par nepārstrādāto plastmasu Eiropas budžetā maksājām no Latvijas valsts budžeta, tātad ikviens no mums, tagad to maksās tie, kas faktiski šo plastmasu lieto un rada atkritumus. Līdz ar to kopējais maksājums samazināsies, jo liela daļa naudas tiks novirzīta iepakojuma savākšanas paplašināšanai un pārstrādes attīstībai.

Kas iedarbīgāks – burkāns vai pātaga, – rādīs laiks. Bet no 1. jūlija būtiski mainīsies iepakojuma apsaimniekošanas cenas atkarībā no tā otrreizējās pārstrādājamības un, cerams, ka arvien vairāk ražotāju izvēlēsies ilgtspējīgākus iepakojumus, kuru materiālu īpašības ļauj tos pārstrādāt, nekā maksās būtiski lielāku nodokli.

Jānis Aizbalts, SIA “Eco Baltia vide” valdes priekšsēdētājs