Vai esam gana bagāti, lai izmestu atkritumos 3000 eiro, nevis remontētu par 5 eiro?

Ir labi prātot, cik liela daļa atkritumu varētu kļūt par resursiem, tomēr vēl labāk būtu, ja lietas vispār nekļūtu par atkritumiem. Piemēram, elektroiekārtu remonts ir lieliska izvēle, lai sasniegtu gan vides ilgtspējas mērķus, gan krietni ietaupītu. “Eco Baltia vide” remontdarbnīcā “Lab!”* kā atkritumi ir nonākušas pat vairākus tūkstošus eiro vērtas iekārtas, kuru remonts izmaksā vien 5 eiro, tāpēc jāsecina, ka Latvijā laikam netrūkst ļoti bagātu cilvēku.

Joprojām cīņa ar krājējiem un vienaldzīgajiem

Ideālā pasaulē būtu pareizi visas savu laiku nokalpojušās elektroiekārtas šķirot un nodot pārstrādei, lai dotu tām otro dzīvi kā remontētām iekārtām, rezerves daļām vai vienkārši derīgiem materiāliem. Visi elektroniskie atkritumi ir kaitīgi, nonākot vidē, bet var kļūt ļoti vērtīgi, ja tiek atgūti. It īpaši tas sakāms par jaunāko tehniku – jo “viedāka” tā ir, jo vairāk tajā cēlmetālu un reto metālu, ko satur mikročipi. Zelts, sudrabs, varš ir neatjaunojami dabas resursi, kuru ieguve prasa lielu enerģijas patēriņu. Viena viedtālruņa ražošanai nepieciešami ap 40 gramu vērtīgo metālu, un skaidrs, ka ilgtspējīgāk, lētāk un visādā citādā ziņā prātīgāk būtu tos atgūt no lietotām ierīcēm, nevis aprakt atkritumu poligonā. Vēl gudrāka izvēle būtu līdz atkritumu poligonam nemaz nenonākt.

Latvijā elektroiekārtu savākšana tiek organizēta caur ražotāju atbildības sistēmu: tirgotājs vai ražotājs izvieto tirgū savas preces, tad savāc noteiktu apjomu atpakaļ un nodod pārstrādei. Latvija ir apņēmusies savākt 65 % no tirgū novietotā elektroiekārtu apjoma. Ja šie mērķi būtu ambiciozāki, tas palīdzētu attīstīt infrastruktūru reģionos, paplašinot nodošanas laukumu un specializēto konteineru tīklu, kā arī veicinot elektroiekārtu, it īpaši lielās sadzīves tehnikas pieņemšanu no iedzīvotājiem. Kā rāda “Eco Baltia vide” pieredze, jau trīs gadus regulāri rīkojot elektroiekārtu savākšanas jeb t. s. “šķūnīšu tīrīšanas” akcijas, dažādos klusos kaktos uzkrātais nolietoto vai nevajadzīgo elektropreču daudzums nekādi negrib mazināties.

Nav jau tā, ka Latvijai būtu slikti rezultāti – Lietuvā un Igaunijā mazās elektronikas un bateriju nodošanas iespējas krietni iepaliek, un arī kopumā mēs esam virs vidējā Eiropas Savienības līmeņa. Taču tas nenozīmē, ka nevarētu vēl labāk. Kā rāda “Eco Baltia vide” aptauja, 5 % iedzīvotāju salūzušu tehniku joprojām glabā jeb “noliek rezervē”, bet 6 % izmet sadzīves atkritumu konteinerā. Un tikai 54 % Latvijas iedzīvotāju cenšas to remontēt. Pērn atklātās remontdarbnīcas “Lab!” pieredze liecina, ka vismaz 5–10 % konteineros nonākušās tehnikas ir pilnīgā darba kārtībā, tātad cilvēki no tās atbrīvojušies tikai tāpēc, ka tai ir kāda skramba vai varbūt sagribējies jaunāku modeli.

Remontdarbnīcā nereti nonāk iekārtas “ar stāstu”

Visas elektroierīces var sadalīt divās lielās grupās. Viena grupa ir ātri saremontējamas iekārtas, kurām var viegli atrast nepieciešamās rezerves daļas, izjaukt, salikt un laist atkal apritē, turklāt tas nemaksā dārgi. Otra grupa ir tās ierīces, kuras ražotājs apzināti veidojis tā, lai tās nekad netiktu remontētas un lai cilvēki būtu spiesti iegādāties jaunas iekārtas. Pašlaik visbiežāk remontdarbnīcas redzeslokā nonāk veļasmašīnas, kuras divās trešdaļās gadījumu nevar salabot tikai tāpēc, ka vienas sīkas detaļas vietā ražotājs liek mainīt visu bunduli, un tas ir dārgāk nekā nopirkt jaunu veļasmašīnu. “Lab!” dara vērtīgu sabiedrisko darbu ražotāju negodprātīguma izskaušanai un piedalās datu apkopošanā Eiropas Savienības statistikai par ierīču remontējamību, lai nākotnē ražotājiem nāktos mainīt attieksmi.

Līdzās veļasmašīnām visbiežāk remontdarbnīcā nonāk arī ledusskapji un televizori, un šim TOP 3 seko tā saucamā mazā sadzīves tehnika – mikseri, tosteri, sildītāji, fēni utt., kas parasti ir ātri un viegli saremontējami. Starp citu, daudzi fēni nemaz nav jāremontē – tikai jāiztīra tajos sakrājušies mati, kas nosprosto filtru. Ir arī gadījumi, kas lieliski ilustrē cilvēka slinkumu, jo citādi ir grūti izskaidrot, kāpēc atkritumos nonāk industriālas iekārtas divu vai trīs tūkstošu eiro vērtībā, kuru remonts izmaksā vien 5 eiro. Tā “Lab!” ir ticis pie ne vienas vien glaunas ierīces, jo remontdarbnīca ir pilnībā aprīkota ar turpat saremontētām iekārtām.

Pienācis laiks atjaunot mazo remontdarbnīcu kultūru

Tie, kuri nav ne slinki, ne tik bagāti, lai vieglu roku izmestu vērtīgas ierīces, visticamāk, cieš no nezināšanas vai ir labi aizmirsuši (vai nekad nav piedzīvojuši) laikus, kad bija pilnīgi normāli iedot opim vai kādam paziņam salabot saplīsušo gludekli, un katrā tirgus placī darbojās mazas remontdarbnīcas. “Eco Baltia vide” plāns ir atjaunot šādu tīklu, kurā “Lab!” ir tikai pirmais solis. Zinošu meistaru ir maz, viņi noveco, bet jaunajiem trūkst zināšanu par elektroniku, elektrību, fiziku. Remontējamā materiāla plūsma jau šobrīd ir lielāka, nekā mūsu meistari spēj apkalpot, tāpēc nākotnē plānojam apmācīt meistarus, kuri vēlētos strādāt “Lab!” vai veidot paši savas darbnīcas.

Lai dotu elektroiekārtām jēgpilnu otro iespēju un aiztaupītu sev krietnus tēriņus, var nākt uz jaunatklāto veikalu “Lab!^veikals”, bet vienlaikus ir vērts padomāt, ka kaut ko mest miskastē – tas vienmēr būs par maksu, kamēr remonts, visticamāk, izmaksās krietni lētāk, un šķirošana ir vispār bez maksas. Un valstiskā mērogā noteikti ir jāpapildina izvirzītie mērķi, kas šobrīd paredz, ka noteikts iekārtu apjoms ir jāsavāc un jānodod pārstrādei, bet nesatur neviena vārda par to, ka tās būtu obligāti jālaiž atkārtotā apritē. Ja kaut vai tikai 10 % iekārtu būtu obligāti jāatgriež apritē, tas iedarbinātu veselu sistēmu un veicinātu finansējuma plūsmu, dodot iespēju meistariem, kuri labprāt uzsāktu savu biznesu šādu pakalpojumu jomā. Ir vajadzīgs valstisks redzējums, tad arī tukšums ātri aizpildīsies.